1941.gada 14.jūnijs un arī 1949.gada 25.marts. Dienas, kad tūkstošiem nevainīgu cilvēku tika izrauti no savām mājām, no tirgus un no baznīcas, no savas zemes un aizrestotos vagonos devās svešumā. Vēsture runā nepārtraukti, maigi, brīžiem sāpīgi un reizēm arī pasniedzot ļaunas mācību stundas. Vai mēs to sadzirdām un darām visu, lai tas neatkārtotos? “Mūsu mīļie Sibīrijas bērni un klātesošie! Šodien tiekamies 14.jūnijā, kad saule iet uz savu pilnbriedu, taču daudziem jo daudziem atmiņās, ģimenēs šī diena ir skarbā patiesība – 14.jūnijs, kad daudziem tūkstošiem cilvēku, gan maziem zīdainīšiem, gan veciem ļaudīm, mūsu labākajiem tautiešiem, sākās ilgais ceļš, un diemžēl daudziem tas bija arī pēdējais ceļš. Bet tiem, kuri izgāja Sibīrijā…