14. jūnijā bijušajās Žīguru un Vecumu dzelzceļa stacijās, pie izsūtītā Staņislava Cunska mājām Borisovā, kā arī pie izsūtītajiem meža darbiniekiem veltītās piemiņas plāksnes Viļakā notika atceres pasākumi, godinot 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus.
Pasākumu dalībnieki pulcējās, lai pieminētu mūsu novada cilvēkus – kaimiņus, radiniekus un līdzcilvēkus –, kuru dzīves padomju represiju rezultātā tika nežēlīgi pārtrauktas vai neatgriezeniski izmainītas. Atceres brīžos tika uzsvērts, ka svarīgi ir ne tikai atcerēties vēstures faktus un skaitļus, bet arī saglabāt atmiņā konkrētu cilvēku likteņus, kas joprojām dzīvo dzimtu stāstos un vietējās kopienas atmiņās.
Žīguros ar pētījumu par Viļakas un apkārtnes deportētajiem dalījās novadpētniece un skolotāja Maruta Brokāne. Viņa nosauca 40 deportēto vārdus un uzvārdus, īpaši akcentējot Emāra Gailīša dzīvesstāstu, kas spilgti atspoguļo deportāciju traģiskās sekas un cilvēku likteņu sarežģītību.
Borisovā pie Staņislava Cunska mājām Vecumu bibliotēkas vadītāja Aija Locāne stāstīja par izsūtītā Staņislava Cunska dzīvesgājumu, uzsverot drosmes nozīmi laikā, kad jāiestājas par savu valsti, tās vērtībām un brīvību.
Savukārt Vecumos par izsūtītajiem dzelzceļniekiem stāstīja Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa. Viņa atgādināja, ka no Vecumu dzelzceļa stacijas 1941. gada 23. jūnijā tika arestēti četri dzelzceļnieki – stacijas priekšnieks Jānis Vasks un stacijas darbinieki Marjans Dubkevičs, Jānis Lapiņš un Antons Gaiduks. Viņi tika ieslodzīti Vologdas cietumā Nr. 1, un neviens no viņiem mājās neatgriezās.
Atceres pasākumu dalībnieki uzsvēra, ka arī vācu karaspēka ienākšana Viļakā 1941. gada 3. jūlijā neatnesa ilgi gaidīto mieru – Latvija kļuva par divu totalitāru režīmu upuri, un tās iedzīvotājiem nācās izciest smagus pārbaudījumus.
Pie izsūtīto piemiņas plāksnes Viļakā savās pārdomās dalījās meža muzeja vadītāja Anna Āze. Pasākumā piedalījās arī deportētās Muskaru dzimtas pārstāvji, kuri dalījās savas ģimenes atmiņās.
Piemiņas brīžu laikā vairākkārt izskanēja aicinājums saglabāt vēsturisko atmiņu un nodot to nākamajām paaudzēm. Deportāciju upuru piemiņa stiprina mūsu apņemšanos sargāt brīvību, cilvēka cieņu un Latvijas valsti, lai šādas traģēdijas nekad vairs neatkārtotos.
Klusuma brīži, ziedu nolikšana un stāsti par izsūtīto likteņiem kļuva par cieņas apliecinājumu visiem deportētajiem un viņu ģimenēm, vienlaikus atgādinot par mūsu kopīgo pienākumu neaizmirst vēstures mācības.