Tūkstošiem ģimeņu visā Latvijā 1949. gada 25. marta agrā rītā tika vardarbīgi aizvestas no savām mājām, nošķirtas no dzimtenes un ierastās dzīves. Cilvēkiem tika atņemti sapņi, sagrauta nākotne un pārrautas saiknes ar ģimeni un dzimteni. Tas bija mēģinājums salauzt Latvijas tautas garu, taču pat vissmagākajos dzīves brīžos latvieši spēja saglabāt ticību, cerību un piederību savai dzimtenei.
Pieminot komunistiskā genocīda upurus un stiprinot apņemšanos šo vēstures traģēdiju nekad neaizmirst, vairākās Balvu novada vietās tika godināta deportēto piemiņa. Balvos, pie pieminekļa Abrenes apriņķa komunistiskā genocīda upuriem, atceres brīdī klātesošos uzrunāja Balvu Romas katoļu draudzes prāvests Daumants Abrickis: ''Cilvēks nemainās, bet ļoti gribētos, lai mēs kļūtu labāki, mācītos no vēstures un mainītos. Kā priesterim man jāsniedz cerība - pesimismā dzīvot nevaram. Realitāte ir tāda, kāda tā ir, bet tai vienmēr blakus jābūt cerībai. Vēlētos mudināt visus uz labestību grūtību brīžos, saglabājot cilvēcību un ticību labajam.''
Balvu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Trupovnieks uzrunājot klātesošos atgādināja, ka vēsture nav tikai ieraksts grāmatā, tā dzīvo cilvēku atmiņās, pārliecībā un ticībā.
''Mēs esam šeit, lai ne tikai pieminētu pagātni, bet arī domātu par šodienu un rītdienu. Atceramies tos, kuri tika izvesti uz Sibīriju, un apzināmies, cik trausli ir cilvēku likteņi un cik neaizsargāti mēs reizēm esam. Daudzi no viņiem bija zīdaiņi, par kuru dzīvībām cīnījās viņu vecāki un vecvecāki, rūpējoties, lai viņi izdzīvotu. Pateicoties šai mīlestībai un spēkam, viņi ir ar mums arī šodien. Laiks rit, un to cilvēku, kuri paši piedzīvojuši represijas, kļūst arvien mazāk. Taču mēs par viņiem domājam, viņus atceramies un turpinām rakstīt šo vēsturi muzejos un savās sirdīs. Arī šodien pasaulē nevalda miers, un tas mums atgādina, cik trausla ir brīvība, neatkarība, valoda un valsts. Tikai ar savu pārliecību, zināšanām un vienotību, nododot pieredzi no paaudzes paaudzē, mēs varam būt droši par savu nākotni. Daudzus sāpju un pārbaudījumu pilnus gadus atpakaļ, kad cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju, bez pavadījuma un bez mūzikas, viņi dziedāja vienkāršu, bet spēcīgu lūgšanu - ''Dievs, svētī Latviju''. Tā bija viņu cerība, ticība un mīlestība pret savu zemi,'' sacīja Jānis Trupovnieks.
Noliekot ziedus un sveces, represijās cietušie klusumā tika godināti arī Rugājos, pie bijušās Vecumu dzelzceļa stacijas un pie piemiņas akmens komunistiskā režīma upuriem Balvu stacijā. Vēsturiskos notikumus pieminēt bija ieradušies izsūtīto ģimeņu locekļi, Sibīrijas bērni, skolēni un Balvu novada pašvaldības pārstāvji.
Baltinavas muzejā savā deportācijas stāstā dalījās Anastasija Bukša, kura nepilnu trīs gadu vecumā tika izrauta no savām mājām un pirmos skolas gadus, kā arī bērnību pavadīja svešumā. Savukārt Viļakas muzejā atklāta izstāde ''Vienas Svilpovas ģimenes stāsts divās daļās'', kas vēsta par smago dzīvi Sibīrijā un sajūtām svešumā.
Latvijas Politiski represēto apvienības Balvu nodaļas vadītāja Ārija Tihomirova, uzrunājot klātesošos, dalījās savās atmiņās par Sibīrijā piedzīvoto un aicināja mācīties no dzīves un vēstures kļūdām, lai stiprinātu valsti un nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos nākotnē.
''No tiem laikiem mēs būtībā esam palikuši tikai Sibīrijas bērni. Mūsu tēvi un vectēvi jau ir citā saulē, un tikai retais no viņiem vēl ir starp mums. Mēs, Sibīrijas bērni, pasauli uztveram varbūt nedaudz citādi. Mēs nepiedzīvojām visu smagumu pilnā apjomā, bet pieņēmām realitāti tādu, kādu to atceramies. Tomēr tautas atmiņā šiem vēstures notikumiem ir jāpaliek, lai nekad vairs nepieļautu ko līdzīgu. Paldies tiem cilvēkiem, kuri apkopo un saglabā atmiņas - meklē, pēta un pieraksta. Arī mūsu novadā ir tādi cilvēki, piemēram, Valentīna Kaša, kura izdevusi vairākas grāmatas un pētījusi arhīvu materiālus. Tos lasot kļūst skaidrs, ka viss nebija tik vienkārši - starp tiem, kurus uzskatījām par draugiem un kaimiņiem, bija arī tādi, kuri pielika roku, lai mēs tiktu aizvesti. Latvieši Sibīrijā turējās kopā kā viena liela ģimene - svinējām kopā visus svētkus un palīdzējām cits citam, kā varējām. Ja šodien pienāktu līdzīga diena, arī mums būtu savi nodevēji un solītāji. Tāpēc mums visiem ir jācīnās par to, lai mūsu valsts attīstītos, lai būtu uzņēmumi, stipra ekonomika un lai mēs paši kļūtu stiprāki. Galvenais ir būt cilvēciskam, draudzīgam un patiesam. Dzīvosim un mācīsimies no dzīves kļūdām,'' sacīja Ārija Tihomirova, kura Omskas apgabalā Sibīrijā nonāca vien divu gadu vecumā.
Šī diena mums atgādina par neatkarības vērtību, par ciešanām, kas nevar tikt aizmirstas, un par to, ka mūsu atmiņas un stāsti glabā tautas vēsturi nākamajām paaudzēm. Katrs zieds un klusuma brīdis apliecina, ka mēs neaizmirstam un turpinām godināt tos, kuri cieta, lai mēs šodien varētu dzīvot brīvībā.
Mēs atceramies. Mēs pieminam. Mēs neaizmirstam.