“Gadu no gada mēs šeit, Balvos, nākam pie šī pāršķeltā akmens, lai pieminētu un atcerētos”, tā, uzrunājot klātesošos, teica Balvu evaņģēliski luteriskās baznīcas prāvests Mārtiņš Vaickovskis, turpinot: “Mūsu tautā ir dažādas svētku, piemiņas un atceres dienas, bet komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena ir īpaša tādā ziņā, ka gandrīz katrā ģimenē, starp radiem un draugiem mēs esam dzirdējuši stāstus par izsūtītajiem. Arī manā ģimenē. Šie stāsti vienmēr ir ar smeldzi un sāpi. Mums, kā kristiešiem, no vienas puses nevajadzētu šo sāpi vairot, bet mēģināt viņu mazināt. Bet patiesība ir tāda, ka netaisnība joprojām iet savu uzvaras gājienu šajā pasaulē. Komunisma ļaunais sarkanais rēgs arī šodien dara briesmu lietas, un tas ir netālu no mums. Un vienīgi Dieva žēlastība ir tā, kas mūs sargā - mūsu paaudzi šajā laikā, ka varam dzīvot brīvā zemē un ka pie mums nav karš, un nekaro. Un tā mēs, pārdomājot notikumus, kas bijuši pagātnē, noteikti domājam arī par šodienu, par rītdienu, domājam par to, kāda būs nākotne mūsu bērniem. Mums ir jābūt stipriem, mums ir jābūt taisnīgiem pret vēsturi, pret notikumiem un pret šādām ļaunām ideoloģijām, kas baznīcas valodā runājot, dēmoniskā veidā nes tik daudz ciešanas, tik daudz sāpes un tik daudz nāves. Dievs to visu zina, un Viņš to redz. (..) Dievs ir bijis žēlīgs mūsu tautai, par spīti visiem lielajiem pāri darījumiem, kas bijuši mūsu tautai, ka mēs šeit pie Dzintara jūras, arī šeit Māras zemē, varam dzīvot Dieva žēlastībā. Un lūgsim Dievu, lai tas būtu klāt arī pie mūsu bērniem un bērnu bērniem, lai rimtas kari, lai ir miers un lai netaisnība iet mazumā. Dievs svētī, Latviju!”
Pateicoties visiem, kuri šodien ir atnākuši un klātesoši piemiņas pasākumos, Balvu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs teica: “Mēs šodien neesam pulcējušies, lai citu tautu priekšā mums izrādītu līdzjūtību vai žēlotu mūs, cik daudz mums ir darījis pāri komunistiskais režīms vai kas cits. Bet mēs esam nākuši atcerēties mūsu tautas likteņa sistās brūces, un lai neatkārtos šie notikumi. Šodien esam pulcējušies, lai mācītos no vēstures. Un mēs esam mācījušies. Šobrīd ar sabiedroto atbalstu esam spējuši aizsargāt savu brīvību, neatkarību, un mums šajā brīdī nav tieši kara draudi. 25.martā kristīgajā pasaulē svin arī Dievmātes pasludināšanas svētkus. Mūsu vecmammas un vectēvi stāsta, ka tajā dienā pat putni apstājās un aizrāva elpu, ko Dievmāte atbildēs, vai viņa būs ar mieru kļūt par Jēzus māti. Šodien, šajās dienās, arī mums ir jāaiztur elpa un jāpadomā, kāda ir mūsu atbildība, ko es esmu gatavs darīt savas tautas labā, kā mums būt vienotiem, lai aizstāvētu savu brīvību. Mums daudz kas kopīgi darāms. Mums kopā jāveido sava valsts un jāstiprina sava nācija. Būsim vienoti šodien ar pateicību un zemu noliektu galvu, atceroties par tiem cilvēkiem, kuri ir šo notikumu liecinieki, un mēs, kuri esam jauni, un mūsu bērni, darīsim visu, lai mācītos no vēstures.”
Latvijas Politiski represēto apvienības Balvu nodaļas vadītāja Ārija Tihomirova, uzrunājot klātesošos, vēlreiz atgādināja, ka tik daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves, daudzi gāja bojā, līdz ar to nepiedzima bērni un mazbērni: “Varbūt var piedot, bet aizmirst nevar. Bet šodien redzu, ka tas neko nav mainījis, ka Krievija nav mainījusies, mainījies ir tikai tās nosaukums. Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, vispār ir prātam neaptverams, tādu genocīdu, kāds tiek izvērsts pret ukraiņu tautu. Paldies šai tautai, kura ir tik stipra, dzīvot griboša un varoša. Un cīnās līdz pēdējai asins pilei par savu zemi. (..) Turēsimies, cīnīsimies, lai mūsu Latvija uzplaukst!”
