Aizvadīts eseju konkurss vidusskolēniem “Latvija. Sibīrija. Liktenis.”

Publicēts: 25.03.2024.

Izglītība

Aizvadīts eseju konkurss vidusskolēniem “Latvija. Sibīrija. Liktenis.”

25. martā Balvu Novada muzejā tika aizvadīts eseju konkursa vidusskolēniem “Latvija. Sibīrija. Liktenis.” noslēguma pasākums.

“Ir pagājuši 75 gadi, daudzu cilvēku vairs nav starp dzīvajiem, bet atmiņas dzīvo joprojām. Tauta neaizmirst ne savas baltās, ne nebaltās dienas. Tauta neaizmirst tos nevainīgos cilvēkus – sirmgalvjus, sievietes, darba vīrus un bērnus, kuri neatgriezās, un kuru ceļš aprāvās Sibīrijā. Šajā dienā cilvēki dodas uz kapiem, pie pieminekļiem, noliec galvas pagātnes priekšā. Arī Balvu Novada muzejs sadarbībā ar Izglītības pārvaldi un Balvu Valsts ģimnāzijas muzeju rīkoja eseju konkursu “Latvija. Sibīrija. Liktenis.”, lai pieminētu 1949. gada 25. marta baisos notikumus,” uzrunājot klātesošos, teica Balvu novada Izglītības pārvaldes Izglītības darba speciāliste Maruta Brokāne.

Veltot paldies vārdus ikvienam skolēnam par iesniegtajām esejām, bet pedagogiem par atbalstu, Maruta Brokāne atzina, ka bez saviļņojuma lasīt skolēnu esejas nebija iespējams. “Vai tas bija liktenis, kas izrāva cilvēkus no dzimtajām mājām? Domāju, ka nē. Tā bija ļauna vara, kas piespieda vardarbīgi cilvēkus atstāt savas dzimtās mājas un pakļāva iznīcībai. Bet kā viņi varēja izturēt? Varbūt tas tomēr bija liktenis, kas palīdzēja izturēt, bet varbūt ticība? Varbūt tās bija atmiņas par savu dzimteni, dzimtu, ģimeni, mājām? Bet varbūt lielā vēlēšanās atgriezties? Kā viņi varēja izturēt – pārdzīvot visas mokas un pazemojumus, un atgriezties? Lūgsim Dievu, lai tāda vara un tādi notikumi nekad vairs neatgrieztos!”

Esejas izvērtēja žūrija, pēc noteiktiem kritērijiem liekot punktus. Žūrijas komisijā bija arī represētie, kuri lasīja skolēnu darbus. Viņu vērtējums un viņu atzinums ir, ka nevajag šīs vietas, ka visi, kuri ir piedalījušies, ir uzvarētāji. Kā atbalsta punkts, kā pamudinājums un kā konsultanti šādos radošos darbos ir audzēkņu pedagogi. Paldies skolotājām, kuras sagatavoja finālistus, Intai Ludboržai, Aijai Leitenai un Irēnai Šaicānei.

Balvu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs, sveicot eseju konkursa uzvarētājus un klātesošos, uzsvēra, ka vēsturiskā tautas atmiņa ir ļoti svarīga, un katrs šāds pasākums ir vajadzīgs, lai to stiprinātu un koptu.

Latvijas Politiski represēto apvienības Balvu nodaļas vadītāja Ārija Tihomirova dalījās savos atmiņu stāstos par dzīvi Sibīrijā un aicināja, lai skolās nodibinātu vēstures izziņas pulciņus, jo tik daudzi nezina vispār neko par šiem gadiem. “Šādā situācijā, kad pie mūsu durvīm stāv ienaidnieks, ir jāzina vēsture!” uzsvēra Ā.Tihomirova.

Foto: Iluta Jaunžeikare

Ieskatīsimies konkursa finālistu eseju fragmentos!

Aivita Šolina, Baltinavas vidusskolas 10.klases audzēkne
- “Kad es pirmo reizi dzirdēju stāstus par Sibīriju, manā prātā nāca tikai aukstums un tāli ceļi. Bet aiz šī aukstuma slēpjas cilvēku stāsti par izturību un neatlaidību. Stāsti, kas ir daļa no manas valsts vēstures. (..) Šie stāsti mani ļoti aizkustināja. Izsūtīšana uz Sibīriju bija smags un sāpīgs notikums, jo cilvēki zaudēja daudz. Atmiņu nodošana nākamajām paaudzēm palīdzēs labāk saprast un novērtēt savas valsts vēsturi, cienīt cilvēkus, kuri tam ir gājuši cauri, daloties atmiņās radinieki stiprinās savas saites, lai iegūtu atbalstu un pateiktu lielu paldies.”
Andris Astratovs, Baltinavas vidusskolas 10. klases audzēknis
- “Nežēlīga bija latviešu bērnu dzīve Sibīrījā, kā atceras izsūtītā Natālija Šakina. Viņas vecākais brālis bija mobilizēts vācu armijā, pēc tam slēpās mežā. Viņu, kā no Medņevas pagasta, skolā apsaukājuši par latišku. Viņai tas nav paticis, un savus apsaukātājus meitene situsi ar somu, līdz viens no pāri darītājiem iekritis pa direktora durvīm kabinetā. Direktors bijis Natālijas pusē, jo huligānu bija norājis un pateicis, lai vairāk tā nedara.”
Sindija Raibekaze, Balvu Valsts ģimnāzijas audzēkne
- “Latvija. Dzimtene un sirdsmīļās mājas, kad pļavās cīgā sienāži un pļavās smaržo pēc lietus un pie galda sasēdusies saime ēd tikko izceptu maizi. Tās sajūtu gleznas, kuras nevar atņemt neviens likteņa pavērsiens. Būt mājās, kur no rīta, dodoties gaitās, var mīļi uzsmaidīt garāmejošajam kaimiņam un vakarā kopā ar vecvecākiem pildīt krustvārdu mīklu, malkojot siltu tēju. 1949.gada marts bija otrā reize Latvijas vēsturē, kad tūkstošiem cilvēku mājas tika atņemtas, ģimenes sašķeltas un bailes, izmisums un neziņa par rītdienu satricināja kā pēkšņs zibens spēriens tveicīgā vasaras dienā. Izsūtījums uz Sibīriju bija likteņa lēmums - latviešu tautas sastapšanās ar ļaunumu. Sibīrija, - tā zeme, uz kura latvieši likteņa dzīti tika izsūtīti. Tā bija ilga smaga cīņa, kurā dzima patiesība, alkas pēc taisnības, brīvības un neatkarības. 1949.gada 25.martā pienāca liktenīgā diena, kad no Balviem uz Sibīriju Omskas apgabalu tika izsūtīta Gaigalu ģimene. Nora Pastare, dzimusi Gaigala, tajā laikā bija 13 gadus jauna meitene, kura kopā ar vecākiem, māsu un brāli uzsāka garo, smago un tumšo ceļu uz austrumiem. 1956.gadā, pēc septiņiem gadiem svešumā, Gaigalu ģimene saņēma ilgi gaidīto ziņu par atbrīvošanu. Nora Pastare, atgriežoties dzimtenē, ar dedzīgu sparu uzsāka darbu savā pilsētā, atstājot savu mūža ieguldījumu šeit, Balvos. Pēc Noras Pastares iniciatīvas 2006.gada 23.augustā tika atklāts piemineklis Abrenes apriņķa komunistiskā režīma represētajiem. Arī mana vectēva ģimeni 1949.gada 25.martā izsūtīja uz Omskas apgabalu. Mans vectēvs Pēteris Pošeika kopā ar vecākiem Sofiju un Jāni un māsām Valiju un Dainu tika izsūtīts būdams septiņus gadus jauns puisēns. Nora Pastare un mans vectēvs bija laika biedri, un pēc atgriešanās no izsūtījuma tika represēto biedrībā, kuru vadīja Nora Pastare, viņi visi turējās kopā, visi, kuri pazina atņemtās dzimtenes garšu. Ja man jautātu, kāpēc viņiem tas bija jāpārdzīvo, es nemācētu sniegt atbildi. Taču redzot šo cilvēku attieksmi pret darbu, čaklumu un labestību, kas no viņiem staro, ir nepārprotams mājiens. Ir saprotams, ka viņi mācēja novērtēt un pateikties par dzīvību, par dzīvi Latvijā. Cilvēkiem, kuri bija izsūtīti uz Sibīriju, tika atņemts viss, bija palikusi tikai viņu trauslā dzīvība, un viņi zināja, cik tā nenovērtējama dāvana. Tik dārga, lai to saņemtu kā likteņa vēlmi būt. Ne velti uz pieminekļa Abrenes apriņķa komunistiskā genocīda upuriem ir iegravēti vārdi “Vienīgais svētums uz zemes - dzīvība…”.”
Amanda Buklovska, Rekavas vidusskolas 12.klases audzēkne.
- “Latviešu dzīve Sibīrijā ir emocionāls un spēcīgs stāsts par izturību, cīņu par izdzīvošanu un centieniem saglabāt savu identitāti nelabvēlīgos apstākļos. Deportētājiem vien atlika pielāgoties un dzīvot tur, cenšoties parūpēties gan par sevi, gan arī apkārtējiem. Neviena interesēs nebija pajautāt, kā Tev iet, vai nekā netrūkst. Labs atbalsta punkts izsūtīto ģimenēm bija tie, kuri netika izsūtīti un palika mājās Latvijā. Tā viņi saņēma kādu mazu palīdzības atbalsta devu, piemēram, ēdiena paciņas.”